Baznīca ir kāpnes uz debesīm

Cilvēks, kuru Radītājs ir domājis laimei, mīlestībai un mūžīgai dzīvībai, caur grēkā krišanu nošķir sevi no patiesās laimes avota – Dieva, iegrimst dzīves rūpēs, nododas pasaules kārdinājumiem un turpina meklēt laicīgos priekus, aizmirstot, ka tos bez Radītāja nevar pilnībā atrast.

Samaksa par bezdievīgo dzīvi ir sabrukušas ģimenes, par bāreņiem un nabadzībā palikuši bērni, dzeršana, narkomānija, pārpildīti cietumi. Taču tas nav visam gals. Kristus, kurš pieņēma netikles un laupītājus, kuri nožēloja grēkus, arī šobrīd gaida mūsu grēku nožēlu, lai mūs apskautu, dziedinātu mūsu brūces un pieņemtu mūs, atgriezušos, savā debesu mājvietā.

Baznīca ir kāpnes uz debesīm. Baznīca ir pestīšanas kuģis. Šeit, Vissvētās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo draudzē, to var sajust ļoti spēcīgi. Baznīcas pārzinis igumens Feofans (Požidajevs) un viņa palīgi nes uz saviem pleciem ļoti smagu nastu. Pie baznīcas un saimniecības sētā atrod patversmi, čakli strādā un saņem garīgo aprūpi daudzi bez apgādības palikušie, bezpajumtnieki, vecie cilvēki, tie, kas dzīvē ir kļūdījušies un cieš no mūsdienu garīgām slimībām, bet visiem spēkiem cenšas iesākt garīgās dzīves ceļu.

Grēku nožēlas lūgšana un darbs pēc katra spēkiem ir labākās zāles slimajai, ievainotajai dvēselei. Cilvēki brauc lūgšanās meklēt palīdzību bieži vien arī no tālienes.

Šeit iziet rehabilitāciju no cietumiem iznākušie, kas vēlas kļūt par pilnvērtīgiem sabiedrības locekļiem.

Baznīcā notiek garīgās pārrunas ar draudzes locekļiem, darbojas garīgās literatūras bibliotēka.

Vasarā, audzinātāju uzraudzībā, saimniecības sētā pulcējas bērni un pusaudži.

Tā nav vasaras nometne, bet kristīgā vasaras darba vienība. Stingra disciplīna, lūgšanas, darbs uz lauka, dravā vai lopkopības fermā, kas ir pa spēkam un ir interesants pilsētas bērniem, audzina bērnos mīlestību pret zemi, pieradina pie disciplinētības un atbildības.

Ticības mācības stundas, tikumiskie lasījumi, sarunas ar priesteri tajā laikā, kamēr bērns atrodas vienībā, sniedz spēcīgu pozitīvo garīgo impulsu un padara to neatpazīstamu. Protams, nevar iztikt arī bez atpūtas, spēlēm un peldēšanās.

Kristus Piedzimšanas svētkos baznīca sarīko Ziemassvētku Eglīti bērniem un viņu vecākiem. Svinības parasti beidzas ar dāvanu izdalīšanu, parasti ir aptuveni 200 dāvanas, tās nav tikai „saldumu paciņas“, bet dāvanai ir pievienota arī kāda rotaļlieta vai grāmata. Bērnu prieks ir neizmērojams.

Baznīca cenšas neatstāt bez uzmanības un mīlestības bērnus, vecus cilvēkus, nevarīgos un nabadzīgos cilvēkus. Pateicoties baznīcas pārziņa, labdaru un draudzes darbam ir iespēja palīdzēt ar pārtiku dažādām organizācijām (veco ļaužu pansionāti, patversmes, bērnunami, internāti utt.), bet brīvdienās un svētkos baro visus izsalkušos, kuri atnāk uz šejieni. Tad šeit ierodas aptuveni 100 un vairāk cilvēki. Baro ar to, ko paši izaudzē laukā, tāpēc šeit vienmēr ir vajadzīgas darba rokas. Daudzas organizācijas un vienkārši cilvēki sūta uz Vissvētās Dievmātes aizmigšanas pareizticīgo draudzi pateicības vēstules vai arī ar vienkāršu pateicības zvanu izsaka pateicību par tiem sniegto palīdzību.

Pārzinim rūpju netrūkst. Jānotur dievkalpojums, jāuzklausa visi, kas meklē padomu un aizlūgšanu, jāatrisina saimniecības lietas, pavasarī ir laicīgi jāiesēj labība un jāiestāda dārzeņi, rudenī viss jānovāc un jāuzglabā, lai būtu ar ko barot izsalkušos.

Šeit, mazā pareizticīgo draudzē, dara lielu Dieva darbu, šeit tiek glābtas cilvēku dvēseles strādājot zemes darbus un skaitot lūgšanas. Viena cilvēka dvēsele Kungam ir dārgāka par visiem pasaules labumiem un tās skaistumu, jo Kungs radīja cilvēku sev un cilvēka sirds nerimsies, kamēr Viņu neatradīs.