Maza, svētīga zeme... Kā dzintara lāsē tā atspoguļo savu vēsturi.

Kā jau katrai valstij, arī Latvijai ir savs īpašs liktenis, savs sargeņģelis, īpašs Dieva nodoms par tautu, kas šo zemi apdzīvo.

Jelgavas pilsēta, par kuru pašlaik gribam stāstīt, pagātnē tika saukta par Mitavu, ir izvietota Lielupes (kādreiz to sauca par Buļļupi) krastā, 45 kilometru attālumā no Latvijas galvaspilsētas Rīgas.

Šo novadu jau kopš seniem laikiem apdzīvoja latvieši, šī zeme atradās ceļā „no varjagiem (skandināviem) līdz grieķiem“ un bija aktīva tirdzniecības vieta starp slāviem un Rietumeiropu.

Mitavas pili sāka būvēt 1226. gadā. Kopš 1561. gada Mitava kļuva par Kurzemes hercogu rezidenci.

Pēc Kurzemes pievienošanas Krievijai 1795. gadā, Mitava kļuva par Mitavas guberņas centru.

Krievi ir dzīvojuši Mitavā kopš seniem laikiem un veidoja nozīmīgu Kurzemes iedzīvotāju daļu, līdz ar vāciešiem, ebrejiem, latviešiem un poļiem.

Savu ieguldījumu pilsētas vēsturē ir devuši daudzi ievērojami cilvēki.

1697. gadā Mitavas pilī dažas nedēļas ir pavadījis krievu cars Pēteris I. 1701. gadā pili ieņēma zviedru karalis Kārlis XII. No 1805. līdz 1807. gadam Mitavā dzīvoja Ludvigs XVIII, bet 1812. gadā tajā atradās Francijas maršala Makdonalda galvenais štābs. Viņš turēja ielenkumā Rīgu, bet tā arī nespēja to ieņemt.

Slavenais arhitekts Rastrelli uzbūvēja grezno Rundāles pili. Tās skaistajās zālēs Vāgners un Šūmanis savā laikā uzstājās ar koncertiem. Arī mūsdienās pils komplekss iespaido ar greznību.

Skaidri saskatāmās vēstures pieturas punkti ir vienkārši.

Garīgā ceļa pieturas punkti šajā zemē, ko jau kopš seniem laikiem svētīja pareizticīgo kristiešu karstās lūgšanas, ir apslēpti.

Taču cilvēka dvēsele ir kristiete, tā nekļūdoties izceļ galveno tautas vēsturiskajā ceļā un līksmo, apbrīnojot Latvijas pareizticīgo baznīcu kupolus.